| Title | : | La femme qui ne vieillissait pas |
| Author | : | |
| Rating | : | |
| ISBN | : | 2709661837 |
| ISBN-10 | : | 9782709661836 |
| Language | : | French |
| Format Type | : | Paperback |
| Number of Pages | : | 256 |
| Publication | : | Published February 28, 2018 |
La femme qui ne vieillissait pas Reviews
-
Me gusto la lectura de este libro, una historia un tanto peculiar, de una mujer que se queda con la apariencia de 30 años por un tiempo, a pesar de ir cumpliendo años, esto provoca rechazo por parte de las personas más importantes de su vida.
La novela está narrada en primera persona por Betty, la protagonista de esta novela, que me encantó, esta relatada de una manera exquisita, algunos párrafos son verdadera poesía, la poesía de la vida, como ese libro del gran Aberasturi que lleva ese título.
Aparecen algunos clichés que siempre irán acompañados a la belleza y al hacerse mayor, los cuales no estoy para nada de acuerdo, y es que como dice la novela “Como si la belleza solo fuera cuestión de edad”. Cuan equivocados están, la edad para nada tiene que ver con la belleza, ya que cada edad tiene su belleza.
Y no puedo contar nada más porque es mejor leerla y disfrutarla, por mi parte así fue, la disfrute, pero como suele pasar con los libros no nos cuentas a todo las misma historia.
Solo sé que es de esas novelas que me enseñan muchas cosas, y salgo del libro satisfecha por haberle leído y que el libro me haya escogido.
Ah y como no otro libro lleno de subrayados ..
Fue una estupenda, tierna y especial lectura y me quedo con esta fantástica frase que viene en el libro:
La vejez es una victoria. -
Не знам какво иска да ни каже мосю Делакур с тази своя книга, знам само че аз нямам желание да я довърша…
В един момент, главната му героиня - Бети/Мартин разбира, че външно не старее. И това е май всичко.
Прозата му е добра, но повърхностна според мен и това може би и обяснява масовото читателско одобрение на творбите му. На мен лично ми трябва нещо повече, за да харесам една книга.
Dnf - 52%.
Цитати:
"Мечтателите не променят света, мечтаят го, и нищо повече."
"Но всички знаем, че щастието е своенравен гост. Понякога напуска масата без причина и без да предупреди." -
3,5
Esta novela corta, nos cuenta la vida de Betty (la cual se cambió el nombre), está dividida por capítulos que van de una edad a otra y esta contado en primera persona por nuestra protagonista.
Betty es una niña normal y que esta sana, cuando su madre tiene 35 años, muere en un accidente de coche y vivirá con su padre. Ambos comparten la pérdida que les marcará de formas diferentes.
Cuando Betty llega a la edad de 30 años se queda con esa apariencia por un largo tiempo (hasta los 63), es decir a pesar de cumplir años, por fuera no envejece, aunque si por dentro. Esto va a provocar un rechazo por parte de la gente que mas quiere y la mas cercana como será su marido y su hijo.
Es una novela muy cortita, en la que trata temas como la soledad, clichés que siempre van de la mano de la belleza, y como relaciona la belleza con el amor. Me encanta la crítica que hace, ya que nos muestra que las mujeres deben tener una juventud eterna.
Cuando acabas el libro, te hace reflexionar bastante sobre la belleza y como esta influye en la sociedad, como influye en la juventud, como influye en una relación amorosa, en una relación familiar, o incluso en el trabajo.
Algo que saco en claro de esta novela, es que todo el mundo envidia a Betty porque no envejece, todo el mundo quiere ser como ella, es la envidia de todos, pero para ella y con el paso de los años será un gran problema…
Un libro que se lee en un momento, y que como he dicho te hará reflexionar en mas de una ocasión, mas vale una arruga que una vida sin las personas que mas quieres al lado no?
Novela que recomiendo aunque tengo que decir que me ha faltado algo, un final un poco precipitado quizá. -
Plūstoša, skaisti poētiska valoda ar franču šarmu.
Grāmata, kas liek, pat piespiež ikvienu domāt par neizbēgamo, t.i., novecošanos.
Stāsts par sievieti, kuras āda un seja nenovecoja, savukārt šī situācija izvērtās par nopietnu pārbaudījumu viņas vistuvākajiem cilvēkiem.
"Bet laime, kā to zina visi šajā pasaulē, ir kaprīzs viesis. Viņa dažreiz pieceļas no galda bez brīdinājuma, bez iemesla." (60.lpp.) -
Roman très agréable à lire, l'auteur se met dans la peau de "Martine" ou plutôt "Betty" qui, une fois la trentaine, ne vieillit plus. Menant jusque là une vie normale, Martine, treize ans perd sa mère qui elle, en avait trente cinq.
" Puis j’ai eu treize ans. Au début de l’été, maman est allée au Royal avec une amie voir le film d’un jeune cinéaste de vingt-neuf ans. Un homme et une femme. Quand elle est sortie de la salle, elle riait, elle chantait, elle dansait sur la chaussée et une Ford Taunus de couleur ocre l’a emportée. Elle venait d’avoir trente-cinq ans. Je croyais qu’elle était immortelle. À treize ans, j’ai vieilli d’un coup. "
Martine, aujourd'hui étudiante en lettre, verra se vie chamboulée par l'arrivée d'André, menuisier ou plutôt artiste qui la fera nager en plein bonheur, de leur union naitra Sébastien, un petit cadeau de la vie.
"Cinq visages en noir et blanc. Le même. Le mien. Une image par an depuis cinq ans. Le temps qui passe si vite. Sébastien qui grandit. Long John Silver qui perd ses derniers cheveux. C'est extraordinaire, a fini par dire Fabrice, regarde, regarde! et j'ai su ce que je pressentais depuis un certain temps déjà, même si je n'en croyais pas mes yeux. J'ai su le chaos qui s'annonçait. J'ai su la joie et la sidération à venir. J'ai su la chance et la damnation. C'était fascinant et effrayant à la fois.
— Regarde, a répété Fabrice, c'est le même visage.
— Je sais.
— Je veux dire, le même, Betty, exactement le même."
C'est la que petit à petit, la vie de Martine prend un autre tournant, André de plus en plus mal à l'aise avec l'image de sa femme prendra la fuite, son père qui n'a plus toutes ses facultés mentales la prend pour sa mère, Sébastien, le seul qui continue à la voir finira un jour par paraitre plus vieux qu'elle.
En lisant ce roman, on vient à questionner le bon sens et la rationalité d'une société qui n'arrive pas à accepter que les femmes puissent simplement vieillir sans s’inquiéter de leur apparence, aging in grace comme on le dit, et jusqu'où ces dernières sont prêtes à aller et les sommes monstres qui sont déboursées pour avoir trentes ans alors qu'elles devraient vivre pleinement et sereinement leurs quarante, cinquante voir soixante ans. -
“Alles muss sterben, damit wir uns sicher sein können, es einmal besessen zu haben.“
Ich weiß gar nicht genau wann ich mein erste Buch von Grégoire Delacourt in diesem Jahr gelesen habe, aber sein Schreibstil hat mich damals von der ersten Seite an gefesselt. Er erzählt so voller Poesie und Schönheit, das selbst hässliche Szenen leuchten und es kommt mir vor, als ob er jeden Satz mit äußerster Sorgfalt auswählt und auf die Seiten presst.
Auch dieses Buch hat mich durch die Sprache tief beeindruckt und emotional gefesselt.
Selbst Einkaufszettel würden mit seinen Worten wie pure Poesie klingen, da bin ich mir sicher. -
..skaists romāns. franču. izcili apraksti, kaut autors raksta par sevi kā par sievieti. romāns par laiku, par mainīgo un nemainīgo. nedaudz pabojāja manu sajūsmu otrā romāna daļa, kad reālais sajaucās ar mazliet safantazētu realitāti. bet sagribējās vēl kādu šī autoru darbu.
-
Šis ir ļoti skaists pieaugušo mīlestības, pieņemšanas un piedošanas stāsts ar maģiskā reālisma pieskaņu. Tas ir stāsts par dzīvi starp diviem “es”: jaunību un novecošanu. Stāsts par mirkļa sastingumu, par brīdi, kad katra jauna diena vairs neveido laika nospiedumu Betijas ārējā izskatā, taču šķietamajam skaistumam līdzi nāk virkne blakņu, jo dzīves piepildījums var būt tikai tad, ja katra diena ļauj mums rakstīt pašiem savu vēsturi, veidot atmiņas kopā ar mīļotajiem, ja ļaujamiem laika upes plūdumam. Ir jāspēj piedot, lai virzītos tālāk, lai cik tas smagi būtu. Brīdinājums: lasīšanas laikā var būt arī kāda asara jānotrauc.
-
Betty altert ab ihrem 30. Geburtstag nicht mehr. Was für viele nach einem traumhaften Zustand klingt, hat für Betty viele Konsequenzen.
Ich mochte Delacourts poetische und leichte Sprache. Auch diese kafkaesque Idee, die sich ohne wirkliche Erklärung durch das Buch zieht fand ich insgesamt sehr spannend.
Das Ende hat mir allerdings nicht gefallen. Ich hab es zum einen nicht verstanden, zum anderen wirkte es wie etwas vorschnell beendet. Ich hätte mir gewünscht, dass sich der Autor für das Ende noch etwas mehr Platz eingeräumt hätte. Das hätte der Geschichte sehr gut getan. -
Cette lecture m'a été particulière, tout d'abord, je n'arrivais pas à m'attacher au personnage principal. Je ne retrouvais pas la force que j'avais découverte dans "Danser au bord de l'abîme" et au fur et à mesure de ma lecture (et cela va vite, car les chapitres s'enchaînent à toute vitesse) je me suis rendue compte que le personnage en devenait que plus touchante et émouvante.
Le message de Grégoire Delacourt est plus profond qu'il n'y parait et nous prouve que la solution n'est pas dans nos rêves illusoires tels que vouloir vivre éternellement et que derrière une envie parfois maladive de vouloir arriver à ce "rêve" il est bien souvent plus une malédiction qu'une bénédiction.
Au final, je referme le livre contente de ma lecture et avec l'envie de savourer ma vie et d'être contente de qui je suis et comment je suis. -
Me ha gustado. En principio explora la vida de una mujer que tiene lo que muchos desearían,juventud y belleza sin deterioro. Y lo que sucede con sus amigos, familia,pareja,hijos... Muy interesante
-
This is the third novel I have read by bestselling French author Grégoire Delacourt. It follows a similar pattern to previous titles,
The List of My Desires and
The First Thing You See. The beauty is in the simplicity of the story. Just as The List of My Desires was a simple tale about a woman who wins a huge fortune on the lottery but then becomes worried about the impact it will have on her simple lifestyle and that of her family.
In this new book, there is another simple premise. Betty loses her mother when she is aged only 13, run down by a Ford Taunus. Her mother was only 35. Her father brings, who lost a leg in the Algerian War, brings her up. She calls him Long John Silver. When Betty reaches the age of thirty herself, her body stops aging externally. At first this lack of change is imperceptible, but as years pass everything becomes more noticeable.
The things I love about Delacourt’s writing are the sudden flashes of brilliant writing. For example this description of her father’s parent who come to the funeral:
“Papa’s parents came, from Valenciennes, their skin as grey as the sky in Nord, their eyes dark as schist, bound inseparably to each other – two barnacles on a rock. They were concerned about their son: won’t be easy, meetin’ someone, not when you’ve a kid ‘n’ a peg leg, that’s for sure. For sure, nodded the other.”
Or this description of the nineteen-year-old Betty: “I came home at daybreak, shattered, steeped in the pungent odour of desire.”
The construction of the book is unusual, dividing into 52 short chapters. Each starts on the right-hand page, with the chapter number in the centre of the page and just eight lines of text at the bottom. It is a short book of 218 pages, but quite a few pages are blank to enable chapters to start of the right-hand page. Often the chapter sees the passing of a single year in Betty’s life – starting the same “At thirty…” and then her real age in brackets.
While Betty’s external appearance does not change, internally she is aging, slowing down, and her eye-sight is fading. But it is the impact on those around her that is the focus of the story. Her husband suddenly announces that he is going to leave her.
“Then I saw the years I hadn’t wanted to see on his face. The silvery hair on his temples, the first rusty spots on his hands, the bags under his eyes, the wrinkles that remained in place when he wasn’t smiling, the cheeks beginning to sink a little, giving him a gentle appearance. I saw the years that separated us, that had flown by so quickly, barely enough time to compose the myth of a man, or the jubilant song of a woman. I saw agony, I saw our paths diverging.”
It is worse with regard to her son, Sébastien:
“Sébastien decided to go and live with his father. For the same distressing reasons – the other day, they asked me if you were my big sister. Soon, they’ll be asking if we’re going out, Maman. One day they’ll ask if you’re my wife.”
“The two men in my life left me because my everlasting youth was a monstrosity. Because it isn’t normal to remain thirty for thirty years; because it is crucial that whatever we have loved degrades one day. That the image we had grows dim, little by little, fading away, to remind us how fleeting it was and how lucky we were even to catch it, like a butterfly in the palm of our hand. Things need to perish so we can be certain we ever possessed them at all.
I was the one who left in the end.”
There is one other heart-breakingly poignant passage. Betty begins to feel that she can no longer be a mother to her son, as his age approaches the age she appears to everyone else.
“He whispered in my ear that he loved me just as I was, that I was the prettiest maman of all. And since I was deeply touched, and he could foresee embarrassing tears, he laughed and added that everything might change one of these days. That I would probably wake up one morning as a very old woman, mega-old in fact, as wrinkly as a rotten apple, smelling of mothballs and mould. And my laughter blended with his until people thought we were young lovers; then the magic flew away and sorrow, like ashes, rained down on us once more.”
Such a lovely book, at once humorous and heartbreaking in equal measures. -
13/20
Ne plus vieillir, rester jeune à jamais, le rêve de toutes les femmes. Or, ces marques du temps sur notre corps ne sont-elles pas la preuve que nous sommes bel et bien vivants ? Un beau message sur l’acceptation de soi, mais un roman qui ne m’a pas véritablement captivée du point de vue de son histoire qui m’a laissée un peu indifférente.
Ma chronique :
https://myprettybooks.wordpress.com/2... -
„… und ich hätte am liebsten losgeschrien, ihnen zugebrüllt, dass nur, was nicht von Dauer ist, Wert hat, dass allein der drohende Verlust uns leben lässt.“
‚Die Frau, die nicht alterte‘ von Grégoire Delacourt erzählt von Betty, die mit dreißig Jahren plötzlich aufhört zu altern. Was zunächst wie ein Segen wirkt, entwickelt sich mit der Zeit jedoch immer mehr zu einem Fluch. Denn jung zu bleiben, während alles und jeder um einen herum altert und vergeht, ist weit weniger erstrebenswert, als im ersten euphorischen Moment anzunehmen ist.
‚Die Frau, die nicht alterte‘ ist ein Buch über den Wunsch der ewigen Jugend, den Traum immerwährender Schönheit, die damit einhergehende Verzweiflung der Unvergänglichkeit und über gewonnene und verlorene Liebe. Es ist eine Hommage an das Alter und an das Leben an sich.
Berührend und melancholisch, jedoch niemals kitschig.
Mochte ich sehr. -
3,5 ⭐
https://bitacorademislecturas.blogspo... -
“Pieaug��ana ir vardarbība - Skaistums izblāv.”
Ak’ laimīgā! Ak’ nelaimīgā...
un tomēr man šo grāmatu visvairāk raksturo Delakūra pēcvārdā rakstītais: “Mana atbilde vienmēr ir tā pati. Mīlestības dēļ - tādas mīlestības, kādu nozīmi tai piešķīra Sagāna, kad viņa rakstīja: «Mīlēt, tas nozīmē saprast.»” -
4,5
Dieses Buch hat mich direkt eingenommen. Sowohl die Geschichte als auch der Schreibstil waren genau für mich. Kurze Kapitel ließen einen durch die Seiten fliegen. Alle Charaktere waren sehr gut gezeichnet, auch wenn ich manche Handlung/ Entscheidung / Einstellung nicht gut fand. Der Vater der Erzählerin war eine besonders interessante Figur.
Nicht gefallen hat mir nur, dass es hier so lange ungelesen rumlag.
Definitiv mein Monatshighlight. -
Necesitaba un libro con el que no pensar, y éste ha cumplido. Una historia curiosa, breve y entretenida.
-
Fantastiska grāmata, ko izlasīju vienā elpas vilcienā. Tik ļoti franciski šarmanta, eleganta un ar fantastisku pēcgaršu. Ilgi nebiju tik vienkāršā valodā lasījusi par mīlestību - mīlestību pret mammu, vīru, bērnu. Šādas grāmatas liek arī pārvērtēt savu dzīvi un attieksmi.
-
I read this based off the recommendation that it was a 'feminist Dorian Gray' story. I can't say I agree with that. There's no real analysis of morality or even a descent into immorality or amorality - with our protagonist essentially finding herself outside of the typical human condition, in some senses.
It's a very slow burner and I was a good portion through the book before Betty's aging was even mentioned. However, whether it's the translation or the topic of youth, beauty, sexuality etc. there is a lot of idealistic prose of romanticised and sexualised discussions of the female body. It's a bit #menwritingwomen for my liking.
I did enjoy the brief scenes where Betty struggles to renew her IDs due to no one believing her real documented age and assuming she is trying to commit some kind of fraud. Beyond that though, the narrative voice keeps us at a distance as it reads more like a timeline of Betty's life than a realistic insight into it. We learn more about her yoga positions than we do about her real feelings and the minutiae of each day and how her condition affects her. The ending was interesting in that I didn't anticipate it, and I can understand it to an extent but also felt a bit rushed and superficial. -
Grāmatas ievads aizrāva mani līdzpārdzīvojumā gan varoņu pārdzīvojumu, gan valodā un tās pierakstā iekodētā tempa dēļ- varoņu dialogu, piebildes, atbildes- viss savijas kopā, ritmiskos teikumos. Un, lai arī pati grāmatas ideja ir fascinējoša un nenovecošanas lāsts patiesi raisa vērtīgas atklāsmes (Vai nenovecojot maz ir iespējams iet kopsolī ar sev tuvajiem? Un kā būt saprastam dzīvē, kur tava seja melo par tavu pieredzi, domām, vērtībām?), man ar to nepietiek. Stāsts šķiet par seklu. Bez cēloņsakarībām, bez negaidītiem pavērsieniem, bez atbildēm. Viena vakara eseja pārdomām un cieņpilnai pateicībai, jau nedaudz vecāko sevi pēc tās uzlūkojot spogulī_ 2,5/5
-
2.5-3 Un cuento largo que te hace reflexionar sobre el papel de la belleza, de la juventud hoy día en diferentes escenarios, en una relación amorosa, en relación con los hijos, los padres, el trabajo. Cuando el envejecimiento no se ve, va por dentro, y lo que se muestra es un cuerpo de treinta años, la vida Betty pasa de ser la envidia de todos los que la conocen a ser un probema que aleja a su familia y amigos.
Se lee muy rápido y como he dicho al comienzo, para reflexionar y querer cada arruga y cana que tengamos si el precio a pagar por lo contrario es la vida que lleva Betty. -
hmmm ca me rappelle un peu le film D" adeline ", un bon roman qui se lit rapidement je n'ai pas eu beaucoup de passage de vide lors de sa lecture , écriture poétique
-
Lai arī grāmatā ir apskatīti notikumi pusgadsimta garumā, tā nav gara un lasās ārti. Iespējams, ka daļēji to veicina arī savdabīgā teikumu uzbūve, kur brīžam visa rindkopa vai pat lappuse bija viens vienīgs teikums ar daudzām daļām, tādā veidā prasot lasīt tālāk, jo pusteikumā jau gan nevajadzētu apstāties. Jāteic, ka vietām tas gan mazliet samulsināja, īpaši, kur šādi bija atveidoti dialogi. Autors ļoti koncentrēti izceļ tikai svarīgās nianses, savirknē tās, bet pārējo ļauj izdomāt lasītājam pašam.
Grāmata it kā par novecošanu un nenovecošanu. Par laiku, par cilvēkiem un attiecībām. No vienas puses mierinoša - ar domu, ka nenovecot nemaz nav tik lieliski. Ne tad, ka tas notiek dīvainā kārtā (maģija gan te netiek piesaukta, bet gribētos šo grāmatu nolikt maģiskā reālisma plauktiņā), ne tad, ja tas tiek darīts, guļoties zem skalpeļa. Novecošanās kā īstais stāsts, dabīga dzīves sastāvdaļa un vērtība. Caur dažādiem varoņiem tiek parādīts, kā cilvēki cenšas no tās izvairīties - gan sievietes ar dažādiem skaistumkopšanas, procedūru un ķirurģijas līdzekļiem, gan vīrieši ar šķiršanās un "jaunas gaļas" atrašanu. Interesanti, ka grāmatā neviens vīrietis neuztraucās par savu novecošanu, tikai par to, kas viņiem būs blakus un uz ko vajadzēs ikdienā skatīties - pārāk vecu vai nedabīgi jaunu sievieti. Tā kā autors ir vīrietis, bet galvenā varone pirmajā personā ir sieviete, var izteikt minējumus, vai viņš vīriešu novecošanās aspektu ir speciāli apskatījis tikai no vienas (pozitīvākas) puses?
Tomēr vairāk šī grāmata lika domāt par to, kā cilvēki pieņem sevi un citus. Tik bieži parādījās uztraukums "ko par mani padomās citi?" un "kā tad tas izskatās?". Un pat tad, ja šķiet, ka attiecības ir balstītas uz personību, beigu beigās tās tomēr izrādās arī par izskatu. Tā bija šī darba skumjā daļa, ko ne tikai nerisināja laimīgais nobeigums, bet pat pastiprināja.
Bonusiņš par to, ka šeit svarīgu lomu spēlēja fotogrāfija kā laikmeta liecību radītāja un saglabātāja. -
Eine gewöhnliche Frau hört plötzlich an ihrem 30. Geburtstag auf äußerlich zu altern. Klingt wie ein Traum, ein Segen. Aber auf was man alles verzichten muss!
Eine kleine Hommage an das älter werden, das Alter und die darin liegende Schönheit. -
Ļoti savdabīgu, pārdomas raisoša grāmata. Beidzot sapratu, ka labāk gribu novecot un priecājos par jaunām grumbiņām, nevis mūžam palieku jauna.
Arī es tikai tad, kad lasīju pēcvārdu, aptvēru, ka grāmatas autors ir vīrietis, kurš diezgan precīzi atainojis sievietes dabu.
“Bet laime, kā to zina visi šajā pasaulē, ir kaprīzs viesis. Viņa dažreiz pieceļas no galda bez brīdinājuma, bez iemesla.” -
Vai tad tiešām varētu būt slikti nenovecot? Tagad zināšu, ka jā.
